Kaujot domas savā atmiņā, Nevar piespiest justies savādāk. Nevar atzīt, nespēt pakļauties. Tik vien, kā laiks tev bija piebiedroties. Bet nu jau sens - nevar atcerēties, Par maz mums laiks bija sagrupēties. Un sākam lūgties - "Lūdzu paņemiet līdz!" Visiem garām tik bezcerīgs strīds. Piedz.: Mēs spējam doties Tev līdz. Tas kaitina un lēnām dzīst. Jo no debesīm krīt sadrupis krīts, Kas manā atmiņā, tas bija kāds cits. Tik žēl - nevar atpūsties. Jo vainīgais vēl meklēts tiek. Kā jau katrs mēdzam kļūdīties. Vienreiz mūžā varam atļauties.
Krīts
Age of Stones
Ielāde ir pabeigta