Divpadsmit stāvu rokenrols

Es zinu Meiteni, tai mūzika tīk Un dejas, šķiet, nekad neapnīk Rīts vai vakars viņas mājās miera nav. Kad sestdiena tā mani ciemos sauc Juglas debesskrāpis, stāvu daudz Un lifts, nez kāpēc, nestrādā! Tad nu kāpju viensi, divi, trīsi Četri, pieci, jūtu sirds stās drīzi Septītā jau elsoju un pūšu, Kas nu vairs par dejotāju būšu? Kad telefonā maigi skan viņas balss, Nāc atkal ciemos, dejām nebūs gals, Krampī kājas rauj, labprāt ietu atbildu. Bet pašlaik mīļā guļu gultā es stīvs Reiz tavas trepes mani nomocīs Pat sapnī jākāpj man trepēs vecā dziesmā skan! Es tik kāpju viensi, divi, trīsi Četri, pieci, jūtu sirds stās drīzi Septītā vecs liftnieks stāv un brīnās Galā esmu, pamostos uz grīdas. Jau trešo nedēļu tā kāpelēju, Ar viņas trepēm esmu draugos uz Tu, Olimpiādē šķiet es startēt varētu. Vien lieli brīnumi man, kad kādu dien Lifts grabēdams pa trepēm pakaļ skrien, Vai nav blēdis? Ātri lien! Bet es tik kāpju viensi, divi, trīsi Četri, pieci, sestā stāvā drīzi, Septītā es svilpoju un dziedu Pie meitenes par liftu ātrāk skrienu!