Dvēsele

Kā reiz [C]nozaga ozolam lapas, jūlija [Dm]vidū Tā uz [G]pasaules malu, tevi klusējot aizveda [C]cits [E] Kā uz atvadām [Am]līst, un zini man septembra [D]lietū [G]Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola [C]zars To vēl pieminu, vienu no dažām laimīgam dienām Kad mani skāra, kā veldze tavs atvadu skūpsts Un kas man par to, par to ka cits manā vietā Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc Un ja nu kādreiz, es sapņoju ilgajās pilnmēness naktīs Pienāks tā diena, kad sirdi tu blakus man liec Žēl nav vairs kas tic, un dzērves prom aizlido tālē Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars