Pasaka par mums

Arvien [D]biežāk lietus lāses, tagad manā logā [Em]sit Tikai [A]viena, maza lapa, kokā skumst un [D]nenokrīt Drīz jau kliedzot aiziet dzērves, tur kur [Em]padebeši tumst Tikai [A]viena, kaila lapa, stāsta [D]pasaku par [A]mums PIEDZ: To vien [D]nepateica nakts šī, kur ir [Em]mana vienīgā? Kura [A]aizgāja ar vējiem, kurp man [D]nepateica [A]tā Tā caur [D]atvasarām smaida, tā man [Em]naktīs prātu jauc Un kā [A]zvaigzne krītot deg tā, mani [D]maldina un [A]sauc Atkal lietus lāses logā, bet tā jābūt – tas nekas Jo pēc naktīm sekos rīti, un būs jaunas tikšanās Kas man palika no mīlas, kas man palika nakts Es jau zinu ko man teiksi, šī bij’ mūsu šķiršanās Trijās dienās simtiem ceļu, man pie tevis iet un iet Bet man nepaspēt līdz rietam, kad jau saule dusēt iet Trijās dienās simtiem sapņu, kurus redzēt vēl un vēl Bet man nepaspēt līdz rītam, kad jau mēness dusēt iet