Atraitne Elizabete

Čikāgas piecīši

Izpildītājs:
Čikāgas piecīši
Mūzikas autors:
Alberts Legzdiņš
Vārdu autors:
Alberts Legzdiņš
Nosaukums:
Atraitne Elizabete
Dalīties:
Seko jaunumiem:
          Cmaj7
1. Daudzus gadus jau esmu
Cmaj7/C#     G
Šajā pilsētā bijis
      Dm7                G
Čakli strādājot tik daudz
           C
Sev sapelnījis.
   F          Fm         C
Ka pēdīgi varēju es atļauties
G              
Mājiņu sev priekšpilsētā
           Cmaj7
Sev iegādāties.

2. Mani kaimiņi svētdienās cep uz redelēm ribas
Daudziem garāžā sabrauktas mašīnas divas.
Savus dārziņus visi cītīgi kopj un lej
Bet visskaistākais pieder atraitnei Elizabetei.

               G                      C
3. Tur ziedēj` margrietas, lauvmutes, rozes un lilijas, 
G                  C            
Lefkojas, asteres, neļķes un cinijas.
    F                                       C
Tur krūmiem plaukst lapas, dārzs cauru gadu zied,
                           G            Cmaj7
Un putni sēž uz zariem, un dzied tik un dzied.

4. Ļaudis čukstēja skaļi, ka tā skatās pēc vīra,
Jo no agrākiem pieciem, tās liktenis šķīra. 
Visi pieci tie noslēpumaini pazuda,
Elizabeti asarās mirkstošu atstāja.

5. Dažas nedēļās vēlāk viņa spēra to soli,
Sesto vīru tā paņēma, pēc izcelsmes poli.
Naktīs desas viņš gaļas fabrikā taisīja,
Dienās atpūtas krēslā dārziņu laistīja.

   
6. Kādā vasaras naktī ārā sacēlās vētra,
Blakus nūdstu mītnei tika norauta sēta.
Viesuļvētra pa mūsu ieliņu aizdrāzās
Elizabetes mājiņa totāli sagāzās.

7. Vairs neziedēj` margrietas, lauvmutes, rozes un lilijas,
Lefkojas, asteres, neļķes un cinijas.
Nav krūmiem vairs lapas,  nav dārzā vairs zied`,
UN putni sēž uz celmiem un nezin ko lai dzied.

8. Būdams labsirdīgas dabas, saucu kaimiņus iekšā,
Elizabetei tik pidžamu skrandas bij` priekšā.
Abi divi ar vīru pie manis tie ievācās,
Bet daudz ilgāk kā domāju dzīvot tie palikās.

9. Elizabete mums abiem tagad pusdienas taisa,
Stipras desmit pret divi martini tā maisa.
Kamēr vīrs tai ar desām fabrikā noraujās,
Elizabete man kamīna priekš man pieglaužas.

10. Un, kad izdzisa kamīns, sirdī sajutu bangas,
Elizabetei ap manīm bij` rokas kā stangad.
Bet kā enģelim skatiens sejā bij` viņai tīrs,
Jautājot man vai vēlētos būt viņas septītais vīrs

11. Otrā rītā pēc brokastīm vīram nebija labi,
Jo tam locekļi palikās stīvi kā stabi.
Zaļām putām uz tepiķa kad viņš gulēja,
Izdzirdēju, ko Elizabete man čukstēja.