Reiz tavās acīs

lai aizplūst mirkļi, kas sūri uz jūru lai tie dzelmē slīkst, Un neturēt sevī sāpes kā būrī, Kas negaidot var drumstalās plīst. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts Neatļauj liesmai, kas sakņojas vārdos, Klusuma toņos tā vienkārši dzist, Necenties lidot ar lienētiem spārniem, Sameklē savus, kaut nāktos tev krist. Reiz tavās acīs Kāds mīļi sacīs Dod savu plaukstu liec manējā Tad tavas lūpas tam skūpstu prasīs Un nezināsiet vairs vai vakars ir vai rīts