Pie alus galda sēdēja

Pie alus galda sēdēja Daudz jūras braucēji, Tie savas glāzes tukšoja Un smēja līksmīgi. Bet viens starp viņiem sēdēja Ar seju skumīgu: Ne alus, dziesmas nespēja To darīt priecīgu. Kas viņu gan tā skumdina, Kam viņš tā nopūšas? To viņa biedri nezina, Tie dzer un līksmojas. Tam šķiršanās no mīļākās Lauž viņa sirsniņu: Jau kuģis stāv pie jūrmalas Uz projām braukšanu. Tā stunda nāk un tuvojas, Kad mums ir jāšķiras: Tas rada sirdī žēlabas Un acīs asaras! Nāc, mīļā, līdz uz jūrmalu, Tur es tev zvērēšu: Līdz pēd`jo asins pilienu Tik tevi mīlēšu! Bet uzticīga paliec man, Ak, mīļā meitiņ, tu, Un netur` citu mīļo gan Kā mani vienīgu. Tas mūsu sirdis remdinās Un sāpes atvieglos, Līdz reiz pēc ilgas šķiršanās Mūs liktens savienos.