Zvaigzne tumsā

Kad naktī nomodā melnas domas māc, nenāk miegs un nenāk rīts, Ir reizēm vienam vien šaubas jāizbrien, Skaudra sāpe negrib dzīt. Kad naktī nomodā pats sev pārmest sāc, klusē lepnums, klusē spīts, Bet smagums jāpārcieš, nakts kad elpu spiež, Zaļa zvaigzne tumsā spīd. Piedz. Tu un mierīgi zvaigznes staro, No mūžības staro, Un apmirdz mūs, Gaisma plūst, nepiekūst. Lai viens otram kā zvaigznes spīdam, Vistumšākā brīdī, tad gaiši kļūs, viegli kļūs. Kā pelēks mēness stars sirdi smeldze skar, mirkļi smagi tumsā krīt. Tad velti mierināt, iet ar vārdiem klāt, vārdi mēmi garām slīd. Un vajā domas tās, naktī domā tās, nav vairs spēka projām dzīt. Bet smagums jāpārcieš, nakts kad elpu spiež, Zaļa zvaigzne tumsā spīd. Piedz. (Starpspēle) Piedz.