Tavs acu skatiens

Tavs acu skatiens... Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī, Kā avots, izslāpušajiem kas liegts, Ir tavu acu skatiens senilgotais No sapņu mirkļiem atgriezies. Kā zibens šautra kādā tumšā alā, Kā liesma kalna virsotnē No aizmūžiem un bezgalīga sala Tavs tēls no sapņa ieradies. Un kāda upe tuksnešainā zemē Caur izkaltušo smilti ceļu lauž, Ar spēkiem pēdējiem un asrām karstām No viena stara spēku jauš. Un tikai retais teiks, ka nieki, Ka upei nevajag tik strauji plūst – Pat pāri akmens saltai sirdij Ik pavasari ledus kūst. Un tikai retais teiks, ka nieki, Ka upei nevajag tik strauji plūst – Pat pāri akmens saltai sirdij Ik pavasari ledus kūst. Kā jāņtārpiņš, kas uzspīd tumsas brīdī, Kā avots, izslāpušajiem kas liegts, Ir tavu acu skatiens senilgotais No sapņu mirkļiem atgriezies.