Sonets

SONETS Spīd ceļa olis, lietos nomazgāts. Ko atminies? Ko tajā atpazīsti? Tu netraucies vairs, dziņu skubināts, Tu sen vairs nealksti un neienīsti. Viss atmests, kas reiz lūgts un aicināts, Un vai maz lūgts – tu neatceries īsti. Kas lolots, mīlēts, saudzēts, apraudāts, Par zemi top. Un tu kā zeme dzīsti. Viss izdēnējis, ilgu lietu skalots, Viss izbalojis, daudzu sauļu balots. Pār kurmja cēlumu klūp stomīgs solis. No tevis stāstus kaismīgus vēl prasa, Bet nožuvusi spožo rītu rasa. Snauž valgās smiltīs plakans ceļa olis.