Vienītī (live)

Asfalts Pēc lietus un man salst un es piekusu Riņkot pa Rīgu vienītī, kad kā piesaukts, Tu no veikala izlīdi. Tagad atskatoties, to atceros kā šodienu. Kā varēju tā blenzt? un apkaunot sevi un Tagad atskatoties, to atceros kā šodien jā, tas bija pārāk sen, lai atgrieztos, bet ja Vēlvienu reiz...x5 Tur atgrieztos tad ar Tevi uzreiz...x3 Es iepazītos Nav daudz tādu vietu, kas man šauj un, šķiet, ka pat iedur, kad es riņķoju pa Rīgu Vienītī un kā piesaukts Tu no veikala izlīdi Tagad atskatoties, to atceros kā šodienu. Kā varēju tā blenzt? un apkaunot sevi un Tagad atskatoties, to atceros kā šodien jā, tas bija pārāk sen, lai atgrieztos, bet ja Vēlvienu reiz...x5 Tur atgrieztos tad ar Tevi uzreiz.. x3 Es iepazītos Kā skrienot pēc pēdējā tramvaja, visa man papēžos saskrēja dūša. ideja okupē prātu, ka varbūt patiešām es mūžīgi viena te būšu un nav arī tā, ka man izvēļu trūkst, es varu dabūt jebko, ko es lūgšu tas tipiskais skatuves cilvēka mūžs, kur virspuse zeltā, bet korpuss ir tukšs un tagad tie pretīgi salkanie vārdi, ka viss ko es gribu ir blakus Tev būt un mans ego raud un asiņo, es te jums atveros vaļā kā vaļēja brūce es gribu, lai man būtu vairāk vienalga, bet nav es gribu vēlreiz ieraudzīt viņu un klusi nomurmināt čau, jo varbūt ar to arī pietiek, lai domino kauliņus gāztu, dalītu skūpstus un dalītu glāstus, Tu man Kā lāzeris dedzini prātu ikreiz, kad es izeju pastaigā kur atkal ir Asfalts Pēc lietus un man salst un es piekusu Riņkot pa Rīgu vienītī, kad kā piesaukts Tu no veikala izlīdi