Vasaras idille

Balti, balti mākoniņi Tā kā linu paladziņi Lēni lien pa lauka malu. Debess, dedzis sausu skalu, Skatās — kur tā labā meita... Tai ir kārklu mizas fleita — Zemes bērniem nu ar viņu Spēlē jautru jandāliņu. Krūmi dūc, un meži smejas, Dejo kalni, dejo lejas, Dejo putniņš, pāri diegdams, Dejo sirmais zirdziņš zviegdams, Ari zila zivtutiņa Lec un dej uz ūdentiņa... Kā tad dejot nebūs prieks? Liluciņš tāds stabulnieks!