Ezera sonāte

Tur nav nekā, vien mierīgs ezers Starp zilām kalnu grēdām guļ Un agros rītos meža putni To klusām spārnu vēdām kuļ Deg skumja saule kalna galā Un brīnumzilas debesis Bet pusnaktīs to nāk un sargā Līdz rīta gaismai mēnesīt's Tur nav nekā, vien balta migla Kā karogs tā tik viegli plīv’ Un sajust var, kā ezers elpo Tā itin kā tas būtu dzīvs. Tur nav nekā, vien mierīgs ezers Zem ūdens kaut kas spoži mirdz Tur šonakt dziļi, dziļi dzelmē Raud nogrimusi tava sirds Tur nav nekā, vien balta migla Kā karogs tā tik viegli plīv’ Un sajust var, kā ezers elpo