Neviena nav mājās

Kad tu skaties man acīs, visa pasaule liekas kā bērnam uz rokas. Kad tu skaties man acīs, viss ko tu padari mani tik vāju un kroplu. Mana karaliene, uz mana sarkanā palaga gulēja un ne vārda man neteica. Viņa darīja tā, ka ceļi zilgani, viņa darīja it visu , bet nebeidza. Tu mani nejūti un nejuti tad kad es atvēros pilnībā parādot dziesmu. Es tevi respektēju un cienu tevi ļoti pat ja tu bojāji mani kā lietu. Ja tu zinātu kāda vētra manī mīt un kāda vētra mani grauž un es pat negribu zināt cik daudziem tu smaidi kad manis tuvumā tur tagad nav. Tāda viena sieviete, brūnām acīm, viņas ķermeni ir veidojis dievs. Viņai blakus kā ugunī stāvēt kaut arī tikai viņai blakus ir miers. Es tevi situ pa pakaļu stipri kad teici man nikni, lai novācu rokas un ir brīži kad liekas, ka viss ir tik nolādēts kad tu aizgāji prom. Tu biji kaila logā pie stikla, bet neļāvi skatīties vairāk kā gribēju. Tevī iegāju dziļi, jo dziļi un tā bija praktiski vienīgā izeja. Vienīgā izeja. Manā pasa ulē nav neviena mājās, bet tevī ieiet bija vienīgā izeja .