Atvērtām acīm

Tas ir tā, kā spēlēt ģitāru bez stīgām Zinot, ka Tu centies, bet nesanāk. Tāpat kā vēlēties krītot zvaigznēm bezmērķīgām Bet roku sniedzot pret tām - tāpat tās nepanāksi. Tas ir tā kā redzēt kādu, kuru mīli raudam Un saprast to, ka palīdzēt nevar, pat ja gribās. Tāpat kā skaitīt stundas un minūtes, kuras baudam Un neteikt, kad tās beigsies, pat ja zinātu. Tas ir tā kā dziedāt dziesmu, kurai zini vārdus Un meklēt sevi rindās starp notīm. Tāpat kā brīdis, kad sirds cīnās ar prātu, Līdz ķermenis ir bezspēcīgs un nokrīt. Tas ir tā kā skriet pa ceļu, kuram izejas nav Un meklēt savu pieturu, lai atpūstos. Tapat kā putnam bez spārniem lidot nav ļauts Krist un sadegt ar zemi, ja vārdi aptrūktos. Tas ir tā kā redzēt otru pusi sevis mirušu Un mēgināt to elpināt, un glābt Tāpat kā atcerēties brīdi redzot sevi dzimušu Un pasmaidīt kamerai pirms nāves. Mēs salīdzinam sevi ar šo pasauli Mūsu pasaule ir lielākā skatuve Tad, kad izskanēs dziesmas beigās aplausi, Tad tu būsi tas, kas laiku šodien aptur. x2 Tas ir tā kā sapņot atvērtām acīm Un redzēt acu priekšā to pašu - neko. Tāpat kā draugs Tev saka: Tu man patīc, Bet nedod Tev ne sirdi, ne roku. Tas ir tā kā dzirdēt balsi, bet neatsaukties Zinot, ka tevi dzird, bet nesaprot. Tāpat kā priecāties, kā bērnam un neatrauties Mēģināt līdz galam, pat ja nepadodas. Tas ir tā kā saņemt skūpstu pirmo reizi Ar trīcošiem ceļgaliem stāvot lietū. Tāpat kā viss, ko Tu iesāc ar laiku beidzas Un nepaspēj, ko gribēdams iegūt. Tas ir tā kā rakstīt domrakstu par dzīvi Un klades vidū aptrūkstās tintes. Tāpat kā dziesmu svētkos dejot līdz Vienā kustībā te apvienojās simti. Mēs salīdzinam sevi ar šo pasauli Mūsu pasaule ir lielākā skatuve Tad, kad izskanēs dziesmas beigās aplausi, Tad tu būsi tas, kas laiku šodien aptur. x2