Noklusētā dziesma

Ārā atstāta, viena aizmirsta Pie krūtīm klauvē tā, pie kādreiz runātā Meliem vietas nav starp mums Grūti līdzās būt un tomēr nepiekļūt Kad visi liekas tā, liek klusēt, nelaiž klāt. Nevienam tevi nevajag! Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts? Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz Vārdus rindojot, tos vietām samainot Teiktas pārvērsts top tik bieži par neko It kā sevi sargājot, It kā nezinot Nemaz negribot Tev pāri nodarīts Un tagad paprasīt: „Lūdzu, piedod!” grūti man, jo Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts? Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz aaa Patiesība sāp mazliet un vai tamdēļ melot ļauts? Kaut neērta tā kādreiz šķiet, tās nevar būt par daudz x3